Nemanāmi esam ieslīdējuši jūlijā, un es nemanāmi esmu ieslīdējusi 66 kilogramu ciparā.
Pavisam godīgi – pašai neticas, ka šobrīd sveru 66,9 kilogramus. Aptuveni tik pat, ap 67 kg atzīmi, svēru 2017. gada nogalē – vēl pirms pārvācāmies atpakaļ uz Rīgu un sākās mana svara lēna, bet neapturama augšupeja.
Un tātad... kas labs izdarīts jūnijā?
Skrēju ārzemēs un ceļojumos. Viļņā bija forši, skaisti, 10K aizskrējās nemanot;
Skrēju tālākas distances. Garākā manā mūžā: 14,5 kilometri, noskrieti Cēsīs 30 grādu karstumā;
Netipiski sev, bet skrēju arī karstumā un saulē, jo vienkārši nebija citu variantu (pat agri pamostoties);
Treniņu daudzums samazinājies, ja salīdzina pret iepriekšējiem mēnešiem (piemēram, jūnijā mazāk pastaigu nekā citos mēnešos);
Palielinoties distancēm, saskāros ar ļoti dīvainu, bet, kā izrādās, gana izplatītu skrējēju problēmu: runner's trots jeb… kad zarnas kopā ar tevi izkustējušās TIK labi, ka pēkšņi riktīgi vajag uz tualeti. Skrējēju caureja.
“Ātrās kājas”, kas ved pa tiešo uz krūmiņiem
Pieļauju, ka no visiem augšup minētajiem punktiem pēdējais varētu likties visabsurdākais, taču arī interesantākais, tādēļ par to parunāšu mazliet vairāk.
It kā varētu likties smieklīgi – "huehuehue, skrienot vajag uz tualeti, kurš tad ar to netiek galā". Izrādās – pat daudzi profesionālie sportisti. Ķīnas maratonists Vu Ksjandongs (Wu Xiangdong) bija tik ļoti apņēmies uzvarēt, ka viņam nācās tikt galā ar skrējēju caureju, atvieglojoties skrējiena laikā. Bet toties viņš finišēja pirmais pusmaratona distancē.
Līdzīgu gadījumu piedzīvoja arī britu vieglatlēte Pola Redklifa (Paula Radcliffe), franču soļotājs Johans Dinī (Yohann Diniz) Rio olimpiskajās spēlēs 2016. gadā un noteikti tūkstošiem citu sportistu, kurus nav pavadījusi nepielūdzamā kameras acs. Kā saka – shit happens.
Un nevajag jau arī pašu kulmināciju, lai negaidīts tualetes apmeklējums izsistu no sliedēm un sabojātu citkārt patīkamu skrējienu.
Ticiet man – ja esat ārzemēs (tā pati Viļņa, ups), gribat baudīt skaisto arhitektūru visapkārt, bet tā vietā 5 km attālumā no viesnīcas attopaties svešā pilsētā rīta agrumā un pilnīgi VISĀM publiskajām tualetēm priekšā ir piekaramā atslēga:
Man oh man – tad smiekli var izrādīties liktenīgi.
Rakstot šo, es arī visu laiku domāju: cik ļoti TMI šis ir? Atvainojiet, ja par daudz un par atklātu.
Bet man kā skrējējam, kas pirmo reizi saskārās ar faktu, ka var izskriet cauri nogurumam, viesuļvētrām, piketiem un katastrofām, bet beigu beigās skrējienu apturēs… khem, vēdera izeja, bija ļoti svarīgi saprast, ka šī ir universāla problēma, nevis es vienīgā kaut ko nesaprotu.
Skrējēju caureja: kas tas ir un kā izvairīties?
Kā izrādās – aptuveni 62 procentiem tālo distanču skrējēju ir nācies pārtraukt skrējienu, jo jāieskrien krūmiņos. “Skrejamais” mierīgi var piemesties ne tikai skrējējiem, bet nodarbojoties ar jebkuru citu sportisku aktivitāti, jo, ja esam aktīvi, neslinko arī zarnas un ēdiens caur tām "izceļo" ātrāk.
Latviešu valodā par skrējēju caureju neatradu daudz informācijas. Mazliet situācija ieskicēta Ironman.lv bloga rakstā par 10 uztura kļūdām, ko pieļauj triatlonisti. Tur rakstīts:
Skrējēji bieži saskaras ar “skrejamo” jeb caureju, kas var piemesties jebkuras fiziskas aktivitātes laikā, kad asinis no gremošanas sistēmas tiek nogādātas uz darbojošajiem muskuļiem.
Avotos angļu valodā atradu ieteikumus paeksperimentēt ar dienas laiku, kad dodies skriet (ja skriešana no rīta sagādā problēmas, mēģināt sportot pa dienu vai vakarā – un otrādi).
Vēl, lai izvairītos no vēdera problēmām skrējiena laikā, ļoti būtiski ir sekot līdzi tam, ko ēd tieši pirms skriešanas. Speciālisti iesaka neēst 2 stundas pirms skriešanas – un, ja arī ēd, tad nelielas uzkodas, kas dod enerģiju (pilngraudu maize, banāns).
Lūk, no kā izvairīties pirms skriešanas (un pat iepriekšējā vakarā), ja negribas doties taisnā ceļā uz krūmiem:
No pārtikas produktiem, kas bagāti ar šķiedrvielām (šķiedrvielas mīkstina vēdera izeju)
No taukainiem pārtikas produktiem
No produktiem ar augstu fruktozes saturu
No asiem ēdieniem
No alkohola un cukurotiem dzērieniem
No kafijas (ne obligāti, bet arī kofeīns var stimulēt ātrāku zarnu darbību)
Pāris ieteikumi no manas puses, lai mierīgāka sirds un drošāks skrējiens:
Ja tiešām, tiešām vajag uz tualeti, nekautrēties piestāt benzīntankos vai kafejnīcā uz tualetes pauzīti. Labāk tiešām apstāties un aiziet uz labierīcībām, nekā… nu, jūs sapratāt;
Plānot distanci apļos: 2 km apli ap māju skriet vairākas reizes (2 km x 5, piemēram, kopā veidojot 10 km), jo tad vienmēr tuvā distancē ir labierīcības;
Ņemt līdzi rezerves salvetes, ja akurāt vajag ieskriet krūmiņos;
Pirms skriešanas obligāti apmeklēt labierīcības;
Ja tiek skriets no rīta, laicīgi izdzert lielu glāzi ūdens un “iedarbināt" zarnu traktu, apmeklēt mazmājiņu un droši doties ārpus mājas.
Nu, ko – šī tāda specifiska svara dienasgrāmata. Bet labāk sagatavoties, nekā būt šim čalim, par kuru, starp citu, es nekad vairs nesmiešos:
Vairāk par manu progresu un piedzīvojumiem svara zaudēšanā lasi iepriekšējos rakstos:
NB: Ļoti lūdzu ņemt vērā, ka es dalos ar savu personīgo pieredzi, un katram tā var būt atšķirīga. Ir normāli, ja Tava prioritāte nav svara vērošana, sportošana vai kaloriju skaitīšana.
Es priecājos dalīties ar savu stāstu, turklāt cenšos to darīt gana apzinīgi, atsaucoties uz uzticamiem avotiem. Iesaku daudz pētīt pašam un piefiksēt savus veselības novērojumus. Turklāt, ja vēlies profesionālu palīdzību, iesaku vērsties pie ģimenes ārsta, fizioterapeita, personīgā trenera vai cita veselības speciālista.
Comments